— Kā liekas, mūsu ceļojums drīz būs galā, cienījamais Alārč; ja gribi, varam šķirties šovakar. Mani gaida draugs, kas nekaunēsies biedroties ar tādu, kurš nav nogalējis savu tuvāko.
— Nez kāds vējš to delavēru slamstu atpūtis tik agri šinī gadalaikā, — Nerimša sevī noņurdēja nievīgi un neuzticīgi. — Kā tu teici? Kur tev jāsatiekas ar jauno virsaiti?
— Ezera lejgalā, pie mazas, apaļas klints, kur, kā man sacīja, mēdz sapulcēties indiāņu ciltis noslēgt līgumus un aprakt savus kara cirvjus10 . Esmu bieži dzirdējis delavē- rus pieminam šo klinti, taču man pašam šī klints un ezers nav pazīstami. Mingi un mohikāņi šo novadu uzskata par savu; tas viņiem ir kopējs, un miera laikā abas ciltis te zvejo un medī. Kā būs kara laikā — to tikai dievs zina.
— Kopējs! — Nerimša izsaucās un skaļi iesmējās. — Es gribētu dzirdēt, ko Peldošais Toms Haters sacītu par to. Viņš ezeru uzlūko par savu īpašumu, jo tas jau piecpadsmit gadus bijis viņa valdījumā. Liekas, bez kautiņa viņš ezeru neatdos ne mingiem, ne delavēriem.
— Ko teiks par šādu strīdu kolonijā? Šī zeme nevar būt bez saimnieka. Kungi sadalījuši savā starpā arī tādus neskartus novadus, kur paši nemaz neiedrošinās rādīties, lai uzmestu acis saviem īpašumiem.
. — Tā varbūt noticis citur, nevis šinī pusē, Zvērkāvi. Ja atskaita dievu, nevienam nepieder ne pēdas no šīs zemes. Spalva nekad nav pieskārusies papīram, lai nodrošinātu kadam tiesības uz šejienes pakalniem vai ielejām. To esmu vairākkārt dzirdējis no vecā Toma. Viņš te esot vienīgais noteicējs, un, ko Toms uzlūko par savu, to viņš laikam gan paturēs.