— Pēc taviem vārdiem, Nerimša, Peldošais Toms ir savāds cilvēks; viņš nav ne mings, ne delavērs, ne bālģīmis. Neparasti tas, ka šeit, robežjoslā, viņš saimnieko jau tik ilgi. Pastāsti par Toma dzīvi: kāds viņš ir pēc dabas?
— Nu, pēc dabas viņš vairāk līdzinās bizamžurkai nekā cilvēkam, jo dara tai paka). Daži domā, ka jaunībā viņš dzīvojis savā vaļā uz sāļā ūdens un rīkojies kopā ar Kidu, kas jau ilgi pirms mūsu dzimšanas un sapazīšanās pa- karts par kuģu aptīrīšanu; vēlāk Toms atkūlies te, domādams, ka pāri kalniem karaļa kreiseri netiks un mežos viņš varēs mierīgi papriecāties par salaupīto mantu.
— Viņš maldās, Nerimša, dikti maldās. Cilvēks nekur nevar mierīgi priecāties par salaupītu mantu.
— Ar Tomu laikam būs savādāk. Esmu pazinis gan tādus, kas spēja šo prieku baudīt tikai jautrā sabiedrībā, gan ari tādus, kas savu laupījumu vismīļāk baudīja, nolīduši klusā kaktā. Dažiem ir nemierīgs prāts, ja viņi nav laupījuši, citiem — ja laupījuši. Šinī ziņā cilvēka daba ir ērmota. Bet vecais Toms, kā rādās, nav ne šāds, ne tāds, jo viņš ar savām meitām pavisam mierīgi un omulīgi bauda salaupītos labumus — ja tādi ir — un pēc jauniem netīko.