— Jāatzīstas, ne reizes, jo nav bijis iemesla, — Zvērkāvis atbildēja. — Kamēr uzturējos pie delavēriem, viņi dzīvoja mierīgi, un, man domāt, cilvēkam drīkst dzīvību laupīt tikai godīgā un cildenā karā.
— Brīnums gan! Vai tu nekad neesi pieķēris kādu zelli zogam kažokzvērus no taviem slazdiem un pats izrēķinājies ar viņu, lai aiztaupītu miertiesnešiem darbu un nelietim prāvas izdevumus?
— Neesmu trapers9 , Nerimša, — jauneklis lepni attrauca. — Es iztiku sev sagādāju ar šauteni un starp Hud- zonu un Svētā Labrenča upi varu šaušanā mēroties ar katru vīrieti manā vecumā. Es nekad nepiedāvāju ādu, kuras galvā nebūtu vēl viens caurums bez tiem, ko daba domājusi redzēšanai un elpošanai.
— Tu esi krietns mednieks, tur nav vārdam vietas, bet kļūsti melns un maziņš, ja runa par skalpiem un slēpņiem. Šaut no slēpņa uz indiāni — tas nozīmē lietot viņa paša paņēmienu. Turklāt mums tagad rīcības brīvību dod tas, ko tu sauc par likumīgu karu. Jo drīzāk nomazgāsim šo kauna traipu no mūsu sirdsapziņas, jo ciešāks būs mums miegs; un gulēsim mierīgāk pat tad, ja zināsim, ka tikai viens no ienaidniekiem vairs neložņā pa mežu. Netij, es nedomāju ilgi saieties ar tevi, ja tu, draugs, neņemsi uz grauda arī divkājainos zvērus.