— Jā, viņam ir meitas. Delavēri, kas šeit medījuši, stāstīja par šīm jaunavām. Vai māte viņām ir?
— Kādreiz bija. Nu jau pagājuši vairāk nekā divi gadi, kopš tā mirusi un nogrimusi.
— Ko? — Zvērkāvis izbrīnījies attrauca, pavērdamies biedrā.
— Mirusi un nogrimusi, es tev saku; domāju, ka tas pateikts skaidri un gaiši. Vecais puika savu sievu nolaida ezerā, kad viņas gaitas bija galā. Vari man ticēt, jo pats esmu bijis šīs izdarības aculiecinieks. Vai nu Tomam bija slinkums rakt kapu tādā sakņainā zemē, vai viņš uzskatīja, ka ūdens atbrīvos no grēkiem drīzāk nekā smiltis, — nemāku sacīt.
— Vai nabaga sieviete bija tik liela grēciniece, ka vīram vajadzēja tā pūlēties viņas dēļ?
— Nekāda lielā; nu, savi trūkumi jau bija. Manuprāt, Džūdita Hatere dzīvojusi tik dievbijīgi, cik tas iespējams sievietei, kas tādu ilgu laiku nav dzirdējusi baznīcas zvanu, un viņa droši vien varēja godam sagaidīt savu pēdējo stundiņu. Man rādās, ka vecais Toms, gremdēdams sievu ezerā, nedomāja vis pūlēties viņas labā, bet gribēja aiztaupīt sev pūles. Tiesa, viņas raksturā bija drusciņ tērauda, un, tā kā vecā Hatera dabā ir daudz krama, viņi abi laiku pa laikam šķīla dzirksteles; taču jāteic, ka parasti viņi dzīvoja tīri saticīgi.