Kad abi ķīvējās, klausītā­jiem bija izdevība mazliet ieskatīties šo laulāto draugu pagātnē — kā meža biezoknī, kad tanī līdz zemei iesprau­cas kāds saules stars. Bet es vienmēr pieminēšu ar cieņu Džūditu, jo viņa devusi dzīvību tādai būtnei, kāda ir vi­ņas meita Džūdita Hatere.

—   Jā, par Džūditu es dzirdēju no delavēriem, kauč arī viņi pieraduši tās vārdu izrunāt savādāki. Ja spriež pēc viņu stāstiem, tad šī meitene nav manā gaumē.

—   Tavā gaumē! — Mārčs izsaucās, aizsvildamies dus­mās par biedra vienaldzību un iedomību. — Velna milti, ko tu sajēdz no gaumes? Šis vērtēšot tādu daiļavu kā Džū­dita! Tu esi pienapuika, tev vēl slapjš aiz ausīm. Džūditu sāka aplidot vīrieši, kad viņai bija piecpadsmit, — tas ir, pirms nepilniem pieciem gadiem. Viņa ne virsū ne­skatīsies tādam pusaudzim kā tu.

—   Nerimša, nevajag iekarst, ja karstuma jau tā diez­gan: patlaban ir jūnijs un neviens mākonītis neaizsedz sauli, — otrs atbildēja nesatricināmā mierā. — Katram ir sava gaume, un ari vāvere var spriest par lūsi.

—   Nu jā, taču nebūtu gudri, ja tā pateiktu šo spriedumu pašam lūsim, — Mārčs norūca. — Bet tu esi jauns un zaļš, un tava nezināšana ir piedodama. Paklau, Zvēr­kāvi, — brīdi padomājis, viņš piemetināja ar labsirdīgu smieklu, — paklau, Zvērkāvi, mēs esam īsti draugi un ne­sāksim ķildoties kādas vējīgas, valšķīgas skuķes dēļ vie­nīgi tāpēc, ka daba piešķīrusi viņai skaistumu; pie tam tu viņu nemaz neesi vēl redzējis.