— Kāpēc tad atgriezies? Lamāšanās taču nevienam nav līdzējusi.
— Ak, Zvērkāvi, tu esi retums. Tu proti tā uzvesties, it kā visu laiku būtu nodzīvojis apmetnēs. Ar mani ir savādāk. Kad es ko izlemju, man vienmēr uz mēles kāds biezāks vārds. Ja tev būtu zināms par Džūditu tas, ko zinu es, tu atzītu, ka ir iemesls pasodīties. Gadās, ka virsnieki no fortiem, kas atrodas pie Mohokas, atblandās zvejot un medīt, un tad meiča ir kā spārnos. Kā viņa tanīs reizēs uzcērtas! Kā dižojas šo kavalieru vidū!
— Tas nepiederas trūcīga cilvēka meitai, — Zvērkāvis nopietni atbildēja. — Virsnieki ir no augstas kārtas, un pret tādu jaunavu kā Džūdita viņiem var būt tikai nekrietni nolūki.
— Tāpēc mani nomāc neziņa un drūmas nojautas. Es turu aizdomās kādu kapteini, un, ja maldos, Džūdai nav ko piktoties uz mani, jo spriežu pēc viņas aušīgās uzvešanās. Parasti cenšos sev iegalvot, ka meiča ir kautra un pieklājīga; taču viņa šķiet tikpat nepastāvīga kā mākoņi, kas slīd pār šiem pakalniem. Savos jaunavas gados Džūdita vēl nav redzējusi ne desmit balto cilvēku, tomēr viņas izturēšanās pret diviem trim virsniekiem man pagalam bojā garastāvokli.
— Es vairs nedomātu par tādu sievieti un visu uzmanību pievērstu mežam, tas nekad nepievils.