— Ja tu pazītu Džūditu, tad saprastu, ka tas daudz vieglāk pasakāms nekā izdarāms. Bijis man šito virsnieku dēļ prāts mierīgs, es meiču varēm aizvestu uz Mohoku un, par spīti visiem viņas niķiem, piespiestu apprecēties ar mani. Lai tad rūpējas par veco Tomu otra meita Hetija viena pati; tā gan nav tāda skaista un attapīga kā māsa, toties daudz labāk zina savus pienākumus.
— A, tanī ligzdā ir vēl otrs putniņš, — Zvērkāvis ieinteresēts atņēma, paceldams acis. — Delavēri man nav sīkāk stāstījuši par to.
— Nav nekāds brīnums. Kad runā par Džūditu Hateri, tad aizmirst Hetiju Hateri. Hetija ir tikai glīta, turpretī viņas māsa … Es tev saku, puikiņ, otras tādas tu neatradīsi, ja arī meklēsi no šejienes līdz pašam okeānam! Džūdita ir tik viltīga, asprātīga un valodīga kā vecs indiāņu runātājs, bet nabaga Hetija — labākajā gadījumā vienīgi «kompasa mente».
— Ko? — Zvērkāvis iejautājās.
— Nu, tā jau virsnieki mēdz teikt — «kompasa mente» n , un, manuprāt, tas nozīmē, ka viņa vienmēr domā airēties pareizā virzienā, bet dažkārt nezina, kā ieturēt to. Kompass — virziens, mente — airis. Jā, nabaga Hetija, tā sacīt, ir pie gara tumsas robežas, un viņa aizmaldās te uz vienu, te otru pusi.
— Šādas būtnes ir dieva sevišķā gādībā, — Zvērkāvis bijīgi teica. — Viņš īpaši rūpējas par tiem, kam prāta mazāk nekā citiem. Sarkanādaiņi tur cieņā un godā šos nepilnīgos, zinādami, ka Ļaunais Gars drīzāki iemājo blēdīgā cilvēkā nekā vientiesī, kuram trūkst viltības, ko velis var izmantot.