— Tad es galvoju, ka nabaga Hetijai nav jābaidās no nelabā, jo, kā jau teicu, šis bērns ir tikai «kompasa mente». Vecais Toms mīl nabadzīti, arī Džūdita, lai gan pati ir tāda gudra un skaista; citādi diezin vai Hetija varētu būt pavisam droša starp tiem ļaudīm, kas dažreiz satiekas ezera krastā.
— Man likās, tur cilvēks reti spēris kāju, — Zvērkāvis piezīmēja. Viņš acīmredzot jutās nobažījies, ka pienācis pārāk tuvu pie civilizētās pasaules.
— Pareizi, zēn, šo ezeru nav redzējuši ne divdesmit balto. Taču divdesmit īsti robežnieki — mednieki, traperi, izlūki un citi tādas pašas sugas ļaudis — var pastrādāt lielus nedarbus, ja vien grib. Zvērkāvi, tas būtu man smags trieciens, ja tagad, pēc sešu mēnešu prombūtnes, es sastaptu Džūditu jau apprecējušos.
— Vai meitene tev solījusies? Devusi cerību?
— Nepavisam. Nezinu, kāpēc tas tā. Zēn, es taču esmu smuks; to rāda katrs saules apspīdēts avots, kurā lūkojos. Tomēr neesmu neko panācis — draiskule nav teikusi man jāvārdu, nav pat laipni un sirsnīgi uzsmaidījusi, lai gan viņa mēdz smieties stundām. Ja skuķe patiešām iedrošinājusies apprecēties manā prombūtnē, tad viņa, vēl nenodzīvojusi divdesmit gadu, jau izbaudīs visus atraitnes priekus.