—   Nerimša, tu taču nedarīsi ļaunu Džūditas izredzēta­jam tāpēc vien, ka tas viņai bijis vairāk pa prātam nekā tu?

—   Kālab ne? Ja ienaidnieks stājas man ceļā — kamdēļ lai es viņu nenogādāju malā? Pablenz uz mani! Vai es izskatos pēc tāda, kas ļautu kādam lunkanam, glodenam ādu tirgotājam paturēt virsroku, ja runa par Džūditas Ha- teres mīlestību, kas man nozīmē tik daudz? Turklāt mēs te dzīvojam bez likuma, tā ka mums pašiem jābūt tiesne­šiem un soda izpildītājiem. Ja arī atrastu mežā beigtu cilvēku un pat kolonijā saceltu brēku un sāktu izmeklē­šanu — vai tad kāds pateiktu, kas viņu nomušījis?

—   Ja izrādītos, ka nogalētais ir Džūditas Hateres vīrs, tad, atcerēdamies tavus vārdus, vismaz es varētu uzvest ļaužus no kolonijas uz pareizām pēdām.

—  Tu! Pusaudzi, mednieķeli, utubunga! Tu iedrošinātos nosūdzēt mani, Hariju Nerimšu, kaut tikai ūdeles vai murkšķa dēļ!

—  Man nebūtu bail teikt taisnību par tevi, Nerimša, tā- patās kā par jebkuru citu cilvēku.

Pārsteigumā zaudējis valodu, Mārčs kādu brīdi vērās biedrā, pēc tam sagrāba Zvērkāvi aiz pleciem un sāka tik sparīgi purināt viņa patrauslo augumu, ka šķita — nepa­liks kauls uz kaula. Milzis nejokoja, viņa acis zvēroja niknumā, un bija domājams, ka šai vārdu pārmaiņai būs daudz nopietnākas sekas, nekā parasts šādos gadījumos.