Lai kādi bija Mārča nolūki — ja milzis vispār apzinājās, ko īsti grib darīt, — skaidrs bija tas, ka viņš kaisa ne­gantās dusmās. Tik vientulīgā vietā, kur nav ko cerēt uz palīdzību, gandrīz katrs cilvēks, kam uzklupis tāds satra­cināts spēkavīrs, nobītos un padotos kārdinājumam atteik­ties no savas taisnības. Bet Zvērkāvis bija savādāks. Viņa sejas izteiksme nepārmainījis, roka nedrebēja, un viņš atbildot nepacēla balsi.

—   Nerimša, tu vari mani purināt, līdz kamēr nogāzīsi šo kalnu, — Zvērkāvis mierīgi sacīja, — tomēr neizpuri- nāsi no manis neko citu kā patiesību. Droši vien Džūditai Haterei nemaz nav vīra, ko tu taisies nobeigt, un tev ne­kad nevajadzēs tam uzglūnēt. Taču, ja Džūdita būs ap­precējusies, es viņai tūlīt pastāstīšu par taviem draudiem.

Palaidis Zvērkāvi vaļā, Mārčs sēdēja, neteikdams ne vārda, un ar izbrīnu raudzījās biedrā.

—   Līdz šim domāju, ka esam draugi, — Nerimša bei­dzot ierunājās. — Šī ir pēdējā reize, kad uzticu tev savus noslēpumus.

—   Es negribu dzirdēt tādus noslēpumus. Zinu, Nerimša, ka mūs, mežiniekus, uzskata par tādiem ļaužiem, kas dzīvo bez cilvēku likumiem. Un varbūtās tā arī dzīvojam, vai nu tas ir pareizi vai nav. Tomēr ir likums un likuma devējs, kas valda pār visu. Kas nepakļaujas viņam un viņa liku­mam, tas lai nesauc mani par savu draugu.