— Velns parāvis! Zvērkāvi, tu taču esi savā sirdī īsts Morāvijas brālis12 , nevis taisns un godīgs mednieks, par kādu izliecies!
— Nerimša, vai esmu godīgs vai ne, vienmēr būšu tik- patās taisns darbos, kā vārdos. Tu ļāvi vaļu ātrām dusmām. Tas bija muļķīgi un pierādīja, cik maz esi sagājies ar sarkanādaiņiem. Džūdita Hatere katrā ziņā ir vēl meitas kārtā, un tu runāji to, kas uz mēles, nevis to, ko juta sirds. Te ir mana roka, un kas bijis — bijis.
Nerimša, kā šķita, nevarēja nobrīnīties vien. Viņš sāka pilnā kaklā labsirdīgi smieties, tā ka asaras saskrēja acīs. Pēc tam viņš satvēra Zvērkāvja izstiepto roku, un abi atkal bija draugi.
— Būtu muļķīgi strīdēties uzskatu dēļ! — Mārčs izsaucās, no jauna ķerdamies pie azaida. — Tas vairāk piederas advokātiem pilsētās nekā prātīgiem vīriem mežos. Zvērkāvi, stāsta, ka lejas apgabalos13 šo pašu uzskatu dēļ ļaudis ēdoties un dažkārt kļūstot tīri traki.
— Kas tiesa, tas tiesa; un ķildojas arī par to, ko vajadzētu atstāt mierā. Esmu dzirdējis no Morāvijas brāļiem, ka esot zemes, kur cilvēki naidojoties pat ticības dēļ; ja arī tā rada ļaužos niknumu, tad, Nerimša, lai dievs viņiem žēlīgs. Lai būtu kā būdams, mums nav iemesla sekot citu piemēram, it sevišķi kauc kādīga vīrieša pēc, ko Džūdita