Hatere varbūtās nekad neredzēs vai nevēlēsies redzēt. Mani vairāki interesē grūtgalvīgā Hetija nekā tava skaistule. Mēs nespējam palikt vienaldzīgi, tiekoties ar cilvēku, kam trūkst prāta, lai gan viņš pēc izskata līdzīgs ikvienam mirstīgajam. Kļūst skumji, redzot šādu vīrieti, bet nepilnīga sieviete, jauna un piemīlīga būtne, modina jo dziļu līdzcietību. Dievs zina, Nerimša, ka nabadzītes jau pietiekami nevarīgas ar veselu saprātu. Kāds bēdu liktenis, ja viņām nav šī lielā aizstāvja un vadoņa!
— Paklau, Zvērkāvi, tu zini, kādi vispār ir mednieki, traperi un kažokādu tirgotāji; šo cilvēku labākais draugs nenoliegs, ka viņi ir stūrgalvīgi un gatavi panākt savu, daudz nerēķinoties ar citu jūtām un tiesībām. Taču, pēc manām domām, visā šinī rajonā nav neviena, kas darītu Hetijai Haterei pāri, ja varētu; pat sarkanādainis nedarītu.
— Šinī ziņā tu, draugs Nerimša, pareizi novērtēji vismaz delavērus un ciltis, kas ir viņu sabiedrotās. Sarkanādaiņi uzskata, ka dievs īpaši sarga būtni, ko pats tā piemeklējis. Prieks dzirdēt no tevis šādus vārdus … Taču saule jau rāda pēcpusdienu; uzņemsim nu teku un dosimies tāļāki, lai varam redzēt šīs neparastās māsas.
Harijs Mārčs piekrita ar mīļu prātu, un viņi ātri savāca to, kas vēl bija palicis pāri no azaida. Pēc tam ceļinieki uzvēla plecos savus maišeļus, paņēma ieročus un, atstājuši gaišo klajumiņu, atkal ienira meža krēslā.