II n o d a ļ a
Tu šķiries no ezeriem rītausmas sārtā.
Velti pamestais pavards sauc.
Ziedu laika un vasaras krāšņuma vārdā,
Mana meita, tev palikt nav ļauts.
«Sievietes atmiņas»
Abiem mūsu drošiniekiem vairs nebija tālu jāiet. Atrazdams mežnoru ar avotu, Nerimša tūlīt bija noteicis pareizo virzienu. Tagad viņš pašapzinīgi soļoja pa priekšu, kā jau cilvēks, kas zina savu ceļu. Mežā, protams, valdīja pustumsa, taču te ceļiniekus neaizkavēja paauga un zem viņu kājām bija ciets un sauss pamats. Nogājis gandrīz jūdzi, Mārčs apstājās un sāka uzmanīgi raudzīties uz visām pusēm; viņš rūpīgi pētīja apkārtni, laiku pa laikam uzmezdams acis kritušu koku stumbriem, kas bija te sagāzušies krustām šķērsām, kā parasti Amerikas mūžamežos, it sevišķi tanīs novados, kur kokmateriāliem vēl nav vērtības.
— Kā rādās, šī pati ir tā vieta, Zvērkāvi, — Mārčs beidzot ierunājās. — Te aug viens pie otra dižskābardis un hemloks, tuvumā ir trīs priedes un drusciņ tālāk balts bērzs ar nolauztu galotni. Tomēr nekur nemana ne akmeni, ne pieliektus zarus — pazīmes, par kurām tev stāstīju.
— Nav gudri iezīmēt vietu, pielaužot zarus, jo pēdīgais nepraša zina, ka tie reti kad lūst paši no sevis, — Zvērkāvis atteica. — Tie modina aizdomas, un galu galā viss tiek atklāts. Delavēri uzticas lauztiem zariem vienīgi miera laikā pie iemītas tekas. Jāpiebilst, ka dižskābarži, priedes un hemloki aug visapkārt, ne tikai pa divi vai trīs, bet arī pa desmitiem un simtiem vienkopus.