— Gluži pareizi, Zvērkāvi, tomēr tu neņem vērā stāvokli. Te ir dižskābardis un hemloks …
— Jā, un šeit aug otrs dižskābardis ar hemloku, mīļi kā brāji, droši vien pat mīļāki par dažiem brāļiem; un tur ir vēl citi, jo šie koki nav nekādi retumi šinīs mežos. Nerimša, man šķietas, tu vieglāki varētu dabūt rokā bebru vai nošaut lāci nekā parādīt ceļu apvidū, kur nav iestaigātu teku. Lūk, beidzot! Tur ir tas, ko tu meklē!
— Zvērkāvi, šitā mānīties tevi būs iemācījuši delavēri. Te visapkārt ir tikai koki, kas šķiet slejamies tā, ka nesaprotu ne rīta, ne vakara. Lai es sadegu ar zilu uguni, ja redzu vēl ko citu!
— Paskaties, Nerimša! Vai neredzi vienā līnijā ar šo melno ozolu jaunu, greizu kociņu, kas ieķēries liepas zaros? To kādreiz noliecis sniega smagums. Kociņš pats nav varējis pacelt galotnīti un atbalstīties pret liepas zariem. Tam palīdzējusi cilvēka roka.
— Un tā bija manējā! — Nerimša izsaucās. — Es ieraudzīju šo izstīdzējušo atzali, kas bija sakumpusi kā bēdu satriekts cilvēks, un atliecu tagadējā stāvoklī. Zvērkāvi, galu galā man jāatzīst, ka mežā tev ir milzīgi asa redze.