—  Tā kļūst aizvien labāka, tas tiesa, Nerimša; tomēr šinī ziņā esmu vēl bērns, ja mani salīdzina ar vienu otru. Piemēram, Tamenunds tagad ir tik vecs, ka retais atce­ras, kāds viņš bijis spēka gados, taču itin nekas nepaliek apslēpts Tamenunda skatienam, kurš vairāk atgādina me: dību suņa ožu nekā cilvēka redzi. Un Cingačguka tēvs Unkass, likumīgais mohikāņu virsaitis, — arī tam diezin vai paliks kauc kas nepamanīts. Tiesa, manas acis top aizvien gaišākas, tomēr tās nebūt vēl neredz visu.

—   Kas ir šis Cingačguks, par kuru tu tik daudz pā­taro? — Nerimša vaicāja, iedams uz atliekto kociņu. — Es nešaubos, ka labākajā gadījumā viņš var būt tikai sarkan- ādaiņu klaidonis.

—   Tā gluži nav, Nerimša. Viņš ir pats labākais no vi­siem sarkanādaiņu klaidoņiem, kā tu sauc indiāņus. Atgu­vis savas tiesības, viņš kļūtu liels virsaitis. Bet tagad viņš ir tikai drosmīgs un taisnīgs delavērs. Cingačguku gan ciena un zināmā mērā arī klausa, taču viņa dzimta un cilts iznīkst. Ai, Harij Mārč, tev taptu silti ap sirdi, ja tu kādu ziemas vakaru pasēdētu vigvamā, klausīdamies no­stāstus par mohikāņu seno dižumu un varenību.

—   Zini ko, draugs Natenjel, — sacīja Nerimša, kas bija apstājies un pievērsies biedram, lai viņa vārdi atstātu lielāku iespaidu, — ja kāds tic visam labajam, ko citi iedo­mājas stāstīt par sevi, šim cilvēkam var rasties maldīgs uzskats, ka tie ir daudz pārāki nekā viņš pats. Sarkan­ādaiņi ir īsti mutes varoņi, un, manuprāt, krietna puse in­diāņu nostāstu nav nekas cits kā tikai pļāpas vien.