— Es nenoliedzu, Nerimša, ka tavos vārdos ir daļa patiesības. Zinu, ka viņi mēdz palielīties, bet tas jau viņiem ir no dabas, un būtu grēks apspiest to, ko devusi daba … Lūk! Šī ir vieta, ko tu meklē.
Pēc šīs piezīmes saruna pārtrūka, un abu uzmanību saistīja vienīgi tas, kas atradās viņu priekšā. Zvērkāvis rādīja biedram milzīgu liepu jeb — kā to sauc šinī zemē — lūku koku, kas, pienākot mūža vakaram, bija nogāzies pats aiz sava smaguma. Šī liepa, kā miljoniem citu koku, bija palikusi tur, kur nokritusi, un gadalaiki to satrupināja aizvien vairāk. Vēl liepai stalti slejoties augšup, puve bija sākusi postīt serdi, tāpat kā dažreiz cilvēka vitālos orgānus bojā slepena slimība, kaut arī viņš izskatās vesels. Mednieka skadrā acs tūlīt pamanīja gandrīz simt pēdu garā stumbra dobo vidu, un no tā un citām pazīmēm viņš secināja, ka šis ir koks, kuru Mārčs meklē.
— Jā, te ir tas, kas mums vajadzīgs! — Nerimša izsaucās, piegājis pie resgaļa un ielūkojies dobumā. — Viss saglabājies tā, it kā būtu atstāts kādas večiņas skapī. Nu, Zvērkāvi, pieliec arī tu roku, un pēc pusstundas mēs būsim uz ūdens.