Mednieks nebija divreiz lūdzams, un abi sāka nosvērti un prasmīgi rīkoties kā cilvēki, kas pieraduši pie šāda darba. Vispirms Nerimša noņēma mizas gabalus, kas se­dza resgaļa dobumu un kas, pēc Zvērkāvja vārdiem, bija salikti tā, ka drīzāk piesaistītu uzmanību nekā maskētu slēptuvi, ja kādam gadītos iet garām. Pēc tam abi izvilka tāss laivu ar sēdekļiem, airiem un citām lietām, starp ku­rām bija arī makšķeru auklas un kāti. Laivu nepavisam nevarēja saukt par mazu, tomēr tā bija samērā viegla, un tāds stiprinieks kā Nerimša, atteicies no palīdzības, to ne tikai viegli uzdabūja plecos, bet arī pacēla neērtajā stā­voklī, kādā viņam vajadzēja to turēt.

— Ej pa priekšu, Zvērkāvi, un pašķir krūmus, — Mārčs sacīja. — Pārējo izdarīšu es.

Mednieks paklausīja, un abi vīri atstāja šo vietu. Zvēr­kāvis sagatavoja biedram ceļu un pēc viņa norādījumiem ieturēja pareizo virzienu. Pēc minūtēm desmit viņi piepeši izgāja saules gaismā, nu abi atradās smilšainā zemesragā, kas iesniedzās ezerā.

Nokļuvis ūdensmalā un ieraudzījis ainu, kas pēkšņi at­klājās viņa skatienam, Zvērkāvis pārsteigts iekliedzās, taču klusināti un atturīgi, jo viņš bija daudz apdomīgāks un vairāk nosvērts nekā karstgalvīgais Nerimša. Aina pa­tiešām bija lieliska, un ir vērts to īsumā aprakstīt. Vienā līmenī ar zemesmēli pletās ūdens klajums, tik rāms un dzidrs, ka atgādināja tīra kalnu gaisa slāni mežu un pau­guru ietvarā.