Ezers stiepās apmēram trīs līgu 14 garumā, bet platums nebija vienāds — pie minētā zemesraga tas sasniedza krietnu puslīgu un tālāk uz dienvidiem samazi­nājās līdz ceturtdaļlīgai. Krastu izroboja līči un daudzi zemi ragi. Ezera ziemeļgals — tas bija tuvākais — robe­žoja ar vientulīgu kalnu, no kura uz austrumiem un rietu­miem stiepās lieknējas, viesdamas apveidos patīkamu da­žādību. Taču lielākoties apvidus bija kalnains. Augsti pau­guri vai zemi kalni krauji slējās no ūdens un aizņēma deviņas desmitdaļas krasta. Zemākās vietas tikai mazliet dažādoja ainavu; arī aiz lēzenākajām nokrastēm pacēlās augstienes, vienīgi attālāk.

Taču visvairāk šis dabasskats aizgrāba ar savu maigo mieru un svinīgo vientulīgumu. Šeit cilvēkam bija bied­ros ezera spogulis biezu mežu ietvarā un rēnas debesis. Koki auga tik kupli un blīvi, ka acs nemanīja ne laucītes, un, cik tālu skatiens sniedzās, visa zeme bija tērpusies vienā vienīgā zaļumā.. It kā augu valstij vēl nebūtu diez­gan ar tādu pilnīgu uzvaru, koki, tiekdamies pret gaisinu, pārkārās pār pašu ezeru, un gar tā austrumkrastu ceļi­nieki varētu jūdzēm braukt ar laivu zem tumšu rembran- tisku hemloku, drebošu apšu un skumīgu priežu zariem. Cilvēka roka vēl nebija izkropļojusi un pārveidojusi šo saules gaismas aplieto pirmatnīgo peizāžu — diženu un brīnišķīgu meža ainavu, ko apdvesa jūnija smaržas un skaistināja plašais ūdens klaids.