Seit vēstīts par notikumiem, kas risinājās starp 1740. un 1745. gadu. Toreiz Ņujorkas kolonijā ietilpa vienīgi četri apgabali, kas robežoja ar Atlantijas okeānu, šaura zemes strēmele abpus Hudzonas, no grīvas līdz augšteces ūdenskritumiem, kā ari daži uz priekšu izvirzīti «kaimiņnovadi» pie Mohokas2 un Skohari3 . Platas neskarta apvidus joslas sniedzās ne vien līdz Hudzonas. krastam, bet turpinājās arī otrā pusē, iestiepdamās Jaunanglijā4 , un šie mūžameži slēpa iezemiešu karavīru, kad viņa mokasīni klusi mina slepenu un asinīm slacītu karataku. Ja visu rajonu, kas piesliedzas Misisipi austrumu krastam, aplūkotu no putnu lidojuma, skatienam atklātos mežu plašotne ar mirdzošiem ezeru spoguļiem, līkumotām upju līnijām un samērā šauru iekoptas zemes joslu gar okeānu. Tādā varenā, svinīgas vientulības pilnā ainavā stūrītis, ko gribam šeit notēlot* šķiet nenozīmīgs, taču mēs turpināsim savu stāstu, būdami pārliecināti, ka skaidrs priekšstats par šī pirmatnīgā rajona daļu sniegs puslīdz pareizu jēdzienu par visu novadu un šinī ziņā var būt tikai mazas un nesvarīgas atšķirības.
Lai kādas pārmaiņas ienestu cilvēks, mūžīgais gadalaiku ritums paliek tas pats. Vasara un ziema, sējas laiks un pļaujas laiks ar apbrīnojamu noteiktību mijas stingrā secībā, un cilvēkam ir dota lieliska izdevība pierādīt sava viedīgā prāta dižās spējas, izzinot likumus, kam pakļauta laika griežu vienveidība, un paredzot šo nebeidzamo atkārtošanos.