Vasaras saule jau gadu simtiem bija sildījusi diženu ozolu un priežu galotnes un lējusi versmi pat stiegrainajās saknēs, pirms kādā dzidrā jūnija dienā atskanēja sasaukšanās biezajā mežā, kura virsējais lapojums mazgājās spožas gaismas palos, bet koku stumbri bija ietinušies ēnās un slējās drūmi un majestātiski. Balsis bija dažādas; izklausījās, ka ūjina divi vīrieši, kas nomaldījušies un katrs savā virzienā meklē taku. Beidzot skaļš kliedziens vēstīja par sekmēm, un pēc brīža kāds cilvēks no staigna briksnāju labirinta izspraucās klajumiņā, ko acīmredzot bija izveidojuši gan vēja, gan uguns postījumi. No šejienes pavērās skats uz debesīm. Šinī mežnorā bija ne mazums kritušu koku, un tā piekļāvās vienam no tiem augstajiem uzkalniem, kas pacēlās gandrīz visā tanī apvidū.
— Te var elpot ar pilnu krūtil — mežinieks, ticis brīvībā zem klajas debess, izsaucās, nopurinādamies ar visu savu milža augumu līdzīgi angļu dogam, kas izkārpījies no sniega kupenas. — Urā, Zvērkāvil Pēdīgi esam dienas gaismā, un viņā pusē jābūt ezeram.
Tūlīt pēc šiem vārdiem otrs mežinieks pašķīra muklāja krūmus un iznāca klajumiņā. Ātrumā sakārtojis savus ieročus un apģērbu, viņš piegāja pie biedra, kas jau gatavojās atpūtai.