— Vai šī vieta tev pazīstama? — jautāja tas, kas bija nosaukts par Zvērkāvi. — Vai varbūtās tu iekliedzies tāpēc, ka ieraudzīji sauli?
— Kā viens, tā otrs, puis. Es pazīstu šo vietu un nemaz nenožēloju, ka redzu tādu labu draugu kā saule. Tagad virziens ir atkal zināms, un tā būtu mūsu pašu vaina, ja mēs no jauna apmaldītos. Lai mani vairs nesauc par Hariju Nerimšu, ja šī nav tā pati vieta, kur pērnvasar apmetās un pavadīja vienu nedēļu zemes mednieki5 . Lūk, tur iepretī ir viņu būdas sausie zari un te — avots. Jā, zēn, man patīk saule, taču pusdienlaiku es zinu bez tās. Mans vēders ir labākais pulkstenis visā kolonijā, un tas jau rāda pusvienu. Tamdēļ taisi vaļā kuli, un uzvilksim savas atsperes, lai varam iet vēl sešas stundas.
Pēc šī uzaicinājuma abi sāka rosīties, gatavodamies ieturēt savu parasto vienkāršo, bet sātīgo azaidu. Mēs izmantosim šo pārtraukumu viņu sarunā, lai sniegtu lasītājam zināmu priekšstatu par to, kādi izskatījās šie cilvēki, kuriem abiem lemta izcila vieta mūsu stāstā. Nebūtu viegli sameklēt otru tādu diženu spēkpilnas vīrišķības iemiesojumu kā milzi, kas pirmīt bija sevj nosaucis par Hariju Nerimšu. Viņa īstais uzvārds — Marčs. Tā ka ro- bežnieki bija aizguvuši no indiāņiem paradumu dot iesaukas, viņu visbiežāk dēvēja par Nerimšu un nereti par Steigšu.' Šos pievārdus Henrijs Mārčs bija izpelnījies ar savu straujo dabu un nemierīgo garu, kurš pastavīgi urdīja klaiņot no vietas uz vietu, tā ka viņu pazina visos ciemos, kas izkaisīti virtenē starp Provinci6 un Kanādu7 .