Nerimšam varēja dot div­desmit sešus — divdesmit astoņus gadus, un Zvērkāvim nebija ne tik. Nav vajadzības sīki aprakstīt viņu tērpu, varbūt vienīgi jāpiezīmē, ka tas bija lielākoties darināts no briežādas un raksturīgs cilvēkiem, kas savu dzīvi pa­vada bezgalīgos mežos civilizēto rajonu pierobežā. Taču Zvērkāvja apģērbs un it sevišķi viņa ieroči un piederumi lika noprast, ka īpašniekam rūp smalkums un daiļums. Viņa šautene bija tīra un spodra, medību dunča spalu klāja glīti iegriezumi, pulvera ragu greznoja viegli ierie- vinātas pieskanīgas emblēmas, un ložu somu rotāja vam- pums8 . Turpretī Harijs Nerimša aiz iedzimtas nevīžības vai slepenas apziņas, ka viņa ārienei nav vajadzīgi māk­slīgi izskaistinājumi, bija tērpies nevērīgi un nolaidīgi, it kā justu augstmanīgu nicināšanu pret tādiem nenozīmī­giem piedēkļiem, kādi ir apģērbs un izrotājumi. Likās, šī dabiskā, nievīgā vienaldzība vēl vairāk izcēla Nerimšas skaisto augumu, viņa dižo stāvu.

—   Nu, Zvērkāvi, ķeries klāt un pierādi, ka tev ir dela- vēra vēders, ja sakies baudījis delavēru skolu! — Nerimša iesaucās un par priekšzīmi nokoda tādu gaļas gabalu, ar kādu eiropiešu zemniekam pietiktu visai maltītei. — Ķeries klāt, puis, un ar zobiem pierādi šai nelaimīgajai briežu mātei, ka esi vīrs, tāpat kā esi to darījis ar šauteni.

—   Ko niekus, Nerimša, nevajag daudz vīrišķības, lai nošautu briežu māti; turklāt šinī laikā tā jāsaudzē.