Pumu vai lūsi — jā, tos gan nevar tik viegli nolikt gar zemi, — otrs atteica, gatavodamies sekot biedra uzaicinājumam. — Delavēri mani iesauca par Zvērkāvi ne tik daudz droš­sirdības kā "skadru acu un veiklu kāju dēļ. Kurš katrs mīkstpēdiņš laikam nevarēs nomedīt briedi, taču visādā ziņā to pieveiks arī cilvēks bez sevišķas drosmes.

—   Delavēri paši nav nekādi varoņi, — Nerimša noņur­dēja ar pilnu muti. — Citādi viņi nebūtu ļāvušies, lai mingi, šitie vazaņķi, viņus pataisa par meitiešiem.

—   To visu pārprot, aplam iztulko, — Zvērkāvis dedzīgi iebilda, jo viņš bija tikpat uzticams draugs, cik viņa biedrs bīstams ienaidnieks. — Mingi izplata pa mežiem savus melus un ačgārni saprot vārdus un līgumus. Esmu dzīvo­jis kopā ar delavēriem desmit gadus un zinu, ka īstajā brīdī tie neparāda mazāk vīrišķības kā citi.

—   Paklau, Zvērkāvi, ja nu esam uzņēmuši šādu valodu, mēs varētu vaļsirdīgi parunāt kā vīrs ar vīru. Atbildi uz vienu jautājumu. Kā izrādās, no tavām lodēm kritis ne mazums zvēru, ja esi iesaukts tādā vārdā. Saki — vai esi kādreiz nokniebis arī cilvēku? Vai tev gadījies šaut uz ienaidnieku, kas tāpat spēj plaucēt pretī?

No jaunekļa skaidrajiem vaibstiem varēja viegli manīt, ka, izdzirdējis šo jautājumu, viņš pārdzīvo īpašu iekšēju cīņu, kurā sastopas kauns un pašcieņa. Tomēr šī sadursme bija īsa, un godīgums guva virsroku pār augstprātību un dižošanos, kas ir parasta robežjoslā.