-     Nu, nu, mīļais! Nelamājies, - māte mierināja. - Tas bija negadījums. Nabaga dzīvnieks tā nemaz negribēja.

-    Negribēja? Nemaz negribēja? - Larijs pietvīcis noprasīja.

Viņš ar drebošu pirkstu norādīja uz Hortenziju, kas izskatījās

mazliet nemierīgs par paša radīto haosu un nu stāvēja liekuļotā kautrībā ar ragos ieķērušos galdautu kā līgavas plīvuru.

-     Tu pati redzēji, kā viņš tīšām uzbruka ratiņiem, un nu apgalvo, ka tas lops tā nemaz negribēja?

-    Es gribēju teikt, mīļais, - māte satraukta paskaidroja, - ka viņš negribēja uzgāzt tev avenes.

-    Man vienalga, ko viņš gribēja vai negribēja, - Larijs kais­mīgi sauca, - es nemaz nevēlos zināt, ko viņš gribēja. Zinu tikai vienu, ka Džerijam jātiek no tā lopa vaļā. Es necietīšu sev ap­kārt šitādus trakojošus briesmoņus. Nākamreiz viņš tikpat labi var uzbrukt kādam no mums. Kas tad es, pie velna, esmu? Kaut kāds Bizonu Bils Kodijs[1]?

Tā nu Hortenzijs, par spīti maniem lūgumiem, tika izraidīts uz tuvējo fermu, un līdz ar to izzuda mana vienīgā iespēja gūt pieredzi lielo zvēru turēšanā mājas apstākļos. Šķita, ka mana vienīgā iespēja ir dabūt darbu zoodārzā.

Es apņēmīgi sēdos klāt un uzrakstīju, kā pašām likās, ļoti pieticīgu vēstuli Londonas Zooloģiskajai biedrībai, kurai, par spīti karam, joprojām piederēja lielākā dzīvo radījumu kolek­cija, kāda jebkad turēta vienkopus.