- Liels paldies, - es sacīju.
Direktors piecēlās kājās un izzvārojās no kabineta; es viņam sekoju. Tas bija tikpat viegli kā sekot pa pēdām mastodontam. Grantij šņirkstot zem kājām, direktors iegriezās vienā no takām, apstājās un ieklausīdamies vērās apkārt.
- Fil! - viņš pēkšņi ieaurojās. - Fil! Kur tu esi?
Viņa balss bija tik varena un nikna, ka pāvs, kas bija savā nodabā čakli izrādījies, uzmeta direktoram šausmu pilnu skatienu, sakļāva asti un teciņus tipināja prom, cik ātri vien spēdams.
- Fil! - kapteinis atkal ierēcās. - Fil!
Es sadzirdēju kādu tālumā nemelodiski svilpojam. Kapteinis piešķieba galvu uz vienu pusi.
- Viņš ir tur, - tas secināja. - Sasodīts, kāpēc nenāk šurp?
Tajā brīdī Fils Beitss, joprojām svilpodams, nesteidzīgi iz-
slāja gar administrācijas ēkas stūri. Viņš bija gara auguma labi noaudzis vīrs ar laipnu, melnīgsnēju seju.
- Jūs mani saucāt, kaptein? - viņš vaicāja.
- Jā, - kapteinis norūca. - Iepazīsties ar šo te Darelu.
- Ak, - Fils teica un uzsmaidīja. - Laipni lūdzam Vipsneidā!
- Nu, Darel, tad nu es tevi pametu, - kapteinis Bīls teica. - Pie Fila tu esi labās rokās. Hm, nu ja, vēl tiksimies.