Ar pātagas cirtienam līdzīgu troksni viņš noplīkšķināja bikš­turus, pamāja uz manu pusi ar lielo, spožo, pliko pauri un no jauna aizlāčoja uz savu kabinetu.

Fils ar mīlestību nosmaidīja pakaļ kapteinim un tad pagrie­zās pret mani.

-      Nu, - viņš iesāka, - pirmām kārtām jāatrod tev kāds kakts, kur apmesties. Esmu aprunājies par tevi ar Čārliju Bei- liju - viņš strādā pie ziloņiem -, un viņš domā, ka varēs tevi ie­kārtot savā kotedžā. Iesim aprunāties ar viņu.

Kamēr mēs soļojām pa plato galveno ceļu, tā vien likās, ka itin visur apkārt ir pāvi, kas dižojas ar savām metāliski mirdzo­šajām astēm, un krūmos viz zeltainie fazāni, kas izskatās kā da­rināti no lētiem Vulvorta dārgakmeņiem. Fils savā nodabā lai­mīgi, nemelodiski svilpoja. Es atklāju, ka viņam ir tāds para­dums, un pēc šīs nemitīgās greizās svilpošanas vienmēr varēja pateikt, kur Fils atrodas. Drīz vien mēs nonācām pie ēku rindas, kas izskatījās pēc milzīgām un ļoti neglītām tablešu kār- biņām. Izrādījās, ka tās visas kopā veidoja ziloņu māju. Aiz šīm ēkām atradās neliela nojume, kurā ziloņu kopēji dzēra tēju.

-    Ēēē, Čārlij, - Fils atvainodamies ieteicās, - vai tev ir brīvs brīdis?

Parādījās maza auguma ducīgs vīriņš ar pliku galvvidu un kautrīgām, mazliet sapņaini zilām acīm.