- Hm, Čārlij, šis ir, ēēē… kāds ir tavs priekšvārds? - Fils noprasīja.
- Džerijs, - es teicu.
- Šis ir Džerijs.
- Sveiks, Džerij, - Čārlijs teica un smaidīja tā, it kā būtu visu mūžu ilgojies mani satikt.
- Vai tu domā, ka varēsi izbrīvēt viņam istabu savā kotedžā?
Čārlijs man mīļi uzsmaidīja.
- Noteikti varēšu, - viņš apstiprināja. - Esmu runājis ar Beilija kundzi, un viņa, šķiet, piekrīt. Varbūt Džerijs vēlētos ar viņu satikties?
- Jā, tā ir laba doma, - teica Fils.
- Kā es tur nokļūšu? - vaicāju.
Siguldas pilsētas
- Es tev parādīšu, - Fils ierosināja. - Nāc man līdzi.
- Tiksimies vēlāk, puis, - Čārlijs sacīja.
Fils izvadīja mani ārā pa vārtiem un tālāk uz ciematu.
- Ej pa to taku - māja ir pirmā kreisajā pusē, - viņš norādīja. - Tu nevari apmaldīties.
Es devos pa taku pāri laukam, kur sārti un dzelteni cigļi viz- moja starp plaukstošajām irbulenēm. Nogāzes augšpusē es nonācu pie kotedžas, atvēru vārtiņus, izgāju cauri mazam, puķu pilnam dārziņam un pieklauvēju pie parādes durvīm. Tā bija ārkārtīgi mierpilna vieta - starp puķēm miegaini zumēja bites, kaut kur savā nodabā pašapmierināti dūdoja meža balodis un tālumā skanēja suņa vaukšķēšana.