Durvis atvēra Beilija kundze. Viņa bija pievilcīga sieviete ar skaistām acīm, brīnišķīgi safrizētiem matiem, ģērbusies nevainojami spodrās drānās. Viņa izskatījās rosīga un tīra kā slimnīcas virsmāsa.
- Jā? - viņa piesardzīgi ievaicājās.
- Labrīt, - es sveicināju. - Vai Beilija kundze?
- Jā, - viņa atbildēja, - es pati.
- Ziniet, Čārlijs teica, lai atnāku un ar jums iepazīstos. Esmu Džerijs Darels, jaunpienācējs.
- Ak, jā, - viņa atsaucās, pieskardamās matiem un nogludinādama priekšautu. - Jā, jā, protams. Lūdzu, nāc iekšā.
Cauri mazam priekšnamam viņa ieveda mani nevainojami spodrā viesistabā, kur atradās liels virtuves pavards, tīri noberzts galds un ērti, diezgan nobružāti krēsli.
- Lūdzu, apsēdies, - Beilija kundze teica. - Vai vēlies tasi tējas?
- Labprāt, ja tas nesagādā grūtības, - es tencināju.
- Nepavisam, - viņa dedzīgi izsaucās. - Kā būtu ar gabalu rauša vai kādu apaļmaizīti? Man ir apaļmaizītes. Varbūt tu labāk vēlies sviestmaizes? Es varētu tev dažas pagatavot.
- Nu, es… es nevēlos sagādāt jums tādu apgrūtinājumu, - es teicu, pārsteigts no tādas pēkšņas pārtikas gūzmas.
- Ak, tas nepavisam nav grūti, - viņa apgalvoja. - Zinu, jūs, jaunieši, allaž esat izsalkuši. Un ir jau ari tējas laiks. Tas nebūs ilgi, es tikai uzlikšu tējkannu vārīties.