Beilija kundze rosīgi iesteidzās, kā es secināju, pieliekamajā, un dzirdēju viņu grabinām traukus. Drīz vien viņa atkal parādījās un uzklāja galdu. Pašā vidū tika novietota milzīga plūmju kūka, vesels kalns apaļmaizīšu, brūns maizes klaips, liels pureņu dzeltena sviesta pikucis un podiņš ar zemeņu džemu.
- Džems ir tepat mājās gatavots, - viņa teica.
Viņa apsēdās man pretī.
- Tēja tūlīt būs gatava. Tūlīt jau ūdens vārīsies. Nu tik ķeries klāt ēdienam.
Viņa laipnīgi vēroja, kā es nogriežu maizi, apziežu to ar sviestu un milzu kārtu zemeņu džema.
- Tas ir labi, - viņa slavēja. - Tā, un tagad pastāsti, kāpēc esi atnācis pie manis?
- Vai tad Čārlijs nepaskaidroja? - vaicāju.
- Paskaidroja? - viņa, galvu noliekusi pārjautāja. - Ko paskaidroja?
- Nu, viņš teica, ka jūs varbūt varētu šeit izbrīvēt istabu, kur man dzīvot, - es izpaudu.
- Bet es domāju, ka tas jau norunāts, - Beilija kundze aizrādīja.
- Vai tad? - pārsteigts vaicāju.
- Jā, - viņa apstiprināja. - Es viņam sacīju - un es uzticos Čārlija vērtējumam, un teicu - es viņam teicu - paskaties uz to zēnu, un, ja viņš tev patīk, tad var palikt.
- Tas ir ļoti laipni no jūsu puses, - sacīju. - Čārlijs man to neteica.
- Tiešām? - viņa iesaucās. - Tiešām! Kādu dienu viņš pats savu vārdu aizmirsīs. Es viņam sacīju, ka ļoti labprāt uzņemšu tevi šajā mājā, ja vien tu būsi cienījams.