- Nu, nezinu, vai esmu gluži cienījams, - šaubīdamies teicu,
- bet centīšos nebūt par traucēkli.
- Nē, par traucēkli tu nebūsi, - Beilija kundze apgalvoja.
- Tā, tas nu būtu kārtībā. Kur ir tavas mantas?
- Vēlāk atnesīšu no zoodārza, - atbildēju.
- Labi. Nu tas būtu nokārtots, tagad iešu un pagatavošu tēju. Cienājies vēl ar maizi.
- Ēēē, ir vēl kāds jautājums, - es ieminējos.
- Kāds? - viņa apvaicājās.
- Nu… es gribēju teikt, cik man nedēļā jāmaksā? Saprotiet, mana alga nav liela un baidos, ka pārāk daudz nevaru atļauties maksāt.
- Tā, - viņa teica, bargi pakratīdama ar pirkstu, - es nevēlos tevi aplaupīt. Zinu, kādu algu tev te maksās un nemaz nevēlos tevi aplaupīt. Cik tu pats ierosini?
- Vai divas mārciņas, jūsuprāt, būtu pārāk maz? - es cerīgi ierosināju, nodomādams, ka tādā gadījumā man vēl atliktu mārciņa un desmit šiliņu cigaretēm un citām nepieciešamām lietām.
- Divas mārciņas? - saimniece sašutusi iesaucās. - Divas mārciņas? Tas ir pārāk par daudz! Es taču teicu, ka nevēlos tevi aplaupīt.
- Bet jāpērk taču pārtika un citas lietas, - es norādīju.
- Jā, bet es negrasos tevi aplaupīt par divām mārciņām. Tikai ne es. Tu man maksāsi divdesmit piecus šiliņus nedēļā. Ar to pilnīgi pietiks.