- Vai esat pārliecināta, ka ar to tiksiet cauri? - es vaicāju.
- Protams, mēs tiksim galā, - viņa apgalvoja. - Es netaisos pieļaut, lai citi sacītu, ka Beilija kundze izmantojusi jauno cilvēku, īpaši, ja viņš tikko sācis strādāt.
- Nu, es joprojām domāju, ka tā ir šausmīgi maza maksa, - iebildu.
- Pieņem vai atsakies, - viņa sacīja. - Pieņem vai atsakies. Ja vēlies, vari doties dzīvot citur. - Viņa uzsmaidīja un piebīdīja man tuvāk kūku un apaļmaizītes.
- Šī te zemeņu džema dēļ, - es teicu, - labāk gan palikšu.
Beilija kundze man starojoši uzsmaidīja.
- Labi, - viņa teica. - Mums augšstāvā ir priekš tevis jauka, maza guļamistaba, es tev to drīz parādīšu. Tagad gan pagatavošu tēju.
Dzerot tēju, viņa paskaidroja, ka Čārlijs parasti strādājis Londonas zoodārzā, bet kara laikā viņam nācies kopā ar ziloņiem evakuēties uz Vipsneidu, un viņa devusies tam līdzi. Ziloņi ir uzticīgi radījumi un, ja jau pieķērušies kopējam, parasti paliek kopā ar to līdz kopēja mūža beigām.
- Mums bija tik ļoti jauka mājiņa Goldergrīnā1 , - viņa stāstīja. - Nudien nevainojama. Ļoti, ļoti jauka, un, kaut arī negribētos lielīties, tas bija mūsu abu nopelns. Protams, šai kotedžai nav ne vainas - te ir pavisam ērti -, bet es priecāšos atgriezties mūsu pašu mājā.