Turklāt tu taču zini, kādi ir cilvēki, - vienmēr viņiem nevar uzticēties. Pēdējo reizi, kad aizbraucu uzmest mājai aci, atklāju, ka neviens veselu mūžību nebija noberzis lieveni. Tas bija gandrīz melns. Es būtu varējusi vai raudāt. Nē, nudien būšu laimīga atgriezties mājās un dzīvot starp pašas lietām, kaut arī jāatzīst, ka te, laukos, patiesi ir gaužām jauki.

Kad biju pieveicis vairākas tases tējas, divus gabalus kūkas un lielu daudzumu zemeņu džema ar maizi, Beilija kundze negribīgi nokopa galdu.

-    Vai esi pārliecināts, ka vairāk nevēlies? - viņa vaicāja, ba­žīgi vērdamās manī un it kā cenzdamās saskatīt nepietiekama uztura pazīmes. - Vai esi pilnīgi drošs, ka nevēlies vēl riku maizes vai gabalu kūkas, vai ko citu? Un tu netiki pat nogaršojis apaļmaizītes!

-    Nē, nudien, goda vārds, - es protestēju, - es neko vairs ne­varētu apēst vai arī nespēšu pieskarties vakariņām.

-    Ak, jā, vakariņas, - saimniece teica, un viņas seja apmācās. - Vakariņas. Baidos, ka vakariņām man nāksies sarūpēt kaut ko aukstu. Ceru, ka tev nebūs iebildumu.

-    Nē, nebūs, - es apgalvoju.

-    Tā, - viņa izrīkoja, - dodies nu un sameklē Čārliju, un vē­lāk, kad darbs galā, nāciet abi atpakaļ. Atnes savas mantas, un tad mēs tevi iekārtosim. Vai tā būs labi?

Tā nu es soļoju atpakaļ pāri laukam un tālāk uz zoodārzu.