Vipsneidas teritorija bija tik plaša, ka es visu uzreiz nevarēju aptvert, taču pamanīju vilku mežu - tur cieši cita pie citas auga slaidas priedes un pustumsā starp to saknēm klaiņoja vilki ar glūnīgām acīm, tie lavījās no koka uz koku un reizēm vaukšķē- dami un ņurdēdami izkāvās. Vilki kustējās starp kokiem tik strauji un klusi kā pēkšņas vējpūtas nestas pelnu plēnes. Līdzās vilkiem apmēram akru lielu platību apdzīvoja brūnie lāči - lieli, tukli biskvītkrāsas dzīvnieki, kas klaiņāja, ošņājās un ar ķepām rakņājās starp kazenēm un irbulenēm, kas auga viņu platībā.

Mani aizrāva radījumu vērošana šajos apstākļos. Man tie likās ideāli dzīvnieku turēšanai. Tomēr man turpmāk nācās apjēgt, ka tik lielas teritorijas gan dzīvnieki, gan to kopēji uz­tver ar dalītām jūtām.

Pēkšņi es aptvēru, ka laiks iet, tāpēc steidzīgi atgriezos pie ziloņu mājas un satiku tur Čārliju. Mēs paņēmām manas ceļa­somas un atkal devāmies uz kotedžu.

-     Zābakus nost - jūs abi! - Beilija kundze izrīkoja, atvēr­dama mums durvis. - Negribu, ka pienēsājat manas spodrās grīdas ar dubļiem. - Viņa norādīja uz priekšnamā izplāto laik­rakstu. Mēs paklausīgi novilkām zābakus un vienās zeķēs aiz­gājām līdz viesistabai, kurā galds lūza no pārtikas klājiena, - tur bija šķiņķis, mēle un salāti, jaunie kartupeļi, zirņi, pupas, bur­kāni un milzīga biskvītkūka ar bagātīgu krēma kārtu.