-      Es gan neesmu pārliecināta, vai ar to pietiks, - Beilija kundze bažīgi sacīja. - Baidos, ka tās ir tikai uzkodas, bet ar tām nāksies iztikt.

-     Izskatās pavisam labi, mīļā, - Čārlijs teica savā maigajā balsī.

-    Nu, nav gluži tas, ko es būtu gribējusi celt galdā. Jauniem puišiem vajadzīgs kāds karsts ēdiens. Bet, lai nu kā, ar to nāk­sies iztikt.

Mēs apsēdāmies un ķērāmies pie ēšanas. Ēdiens bija brī- numgards, un mēs ēdām draudzīgā klusumā.

-    Kāpēc tu izvēlējies Vipsneidu, Džerij? - Čārlijs beidzot ap­vaicājās, rūpīgi griezdams ēdienu uz sava šķīvja mazos gaba­liņos.

-    Nu, - es iesāku, - es vienmēr esmu interesējies par dzīv­niekiem un vēlos kļūt par to vācēju - ziniet, gribu doties uz Āfriku vai tamlīdzīgām vietām un no turienes vest zvērus uz zoodārziem. Vēlos iegūt pieredzi darbā ar lielākiem dzīvnie­kiem. Jūs jau saprotat, Bornmutā nekādus lielus radījumus turēt nevar. Es gribēju teikt, nevar gluži pilsētas nomales dār­ziņā turēt briežu ganāmpulku, vai ne?

-    Ak, - Čārlijs piekrita, - nē, saprotu gan.

-      Paņem vēl mazliet salātu, - mudināja Beilija kundze, kurai šķita vienaldzīgas lielo medījamo dzīvnieku turēšanas grūtības dārzā aiz mājas.