- Nē, man jau gana, - es atteicu, - paldies.
- Un kad tu grasies doties ceļā? - Čārlijs vaicāja. Viņš izturējās gauži nopietni. Mana sirds pret viņu iesila.
- Tikko būšu apguvis zināšanas, - es atbildēju.
Čārlijs pamāja ar galvu un tad noslēpumaini, maigi pie sevis pasmaidīja, bez skaņas kustinādams lūpas. Tas bija viņa paradums - smaidīt un klusībā atkārtot viņam tikko teiktos vārdus, it kā cenšoties tos paturēt atmiņā.
- Izēdiet nu visus zirņus, - Beilija kundze mudināja, - citādi tie būs jāmet ārā.
Visbeidzot, piestūķējušies ar ēdienu, mēs uzkāpām augšstāvā, lai liktos gulēt. Mana istaba ar ozolkoka sijām atradās zem paša kotedžas jumta. Tā bija ērti mēbelēta un ap to bridi, kad biju beidzis izsaiņot grāmatas un drēbes, jau šķita gluži vai pils. Es ierāpos gultā un triumfējoši dziļi nopūtos. Biju ieradies. Biju šeit - Vipsneidā. Es aizmigu, tīksminādamies par šo domu, un, kā pašam likās, tikai pāris sekundes vēlāk mani pamodināja Čārlijs, atnesdams tasi tējas.
- Augšā, Džerij! - viņš teica. - Laiks iet uz darbu.
Pēc uzmundrinošām brokastīm, kas sastāvēja no čurkstošām desiņām, bekona ar olām un lielas krūzes tējas, mēs ar Čārliju devāmies pāri rasas izraibinātajam laukam un kopā ar veselu baru citu darbinieku iekšā parkā pa vārtiem.
- Kur tieši tu strādāsi, Džerij? - Čārlijs apvaicājās.