Jo, raugi, dižciltīgais lauva!

Čosers, Leģenda par krietnajām sievietēm

Atzīšos - ziņa, ka jāsāk strādāt ar lauvām, mani zināmā mērā šokēja. Jutos lepns, ka ārēji nekādi neizrādīju savu sa­mulsumu, kad Fils man to pavēstīja, tomēr vēlējos, kaut man būtu ļauts sākt ar kaut ko maigāku - piemēram, ar kādu spulg- acainu briežu ganāmpulku. Jutu, ka ir gaužām negodīgi mest mani priekšā lauvu baram, pirms esmu iemanījies darbā. To­mēr es uzņēmu jaunās ziņas tik bezrūpīgi, cik vien spēju, un devos cauri parkam meklēt savu darba vietu.

Lauvu nodalījums bija izvietots gar Daunsu kori, ko daļēji apslēpa pliederu krūmi un augstas nātres. Vietā, kur nogāze pārgāja ielejā, krūmājs izbeidzās, un parādījās lieli zaļas zāles puduri, katrs no tiem zem trušu apgrauztā cekula sniedza pa­tvērumu skudru pūznim. No šejienes pavērās brīnumains skats pāri iekoptu tīrumu mozaīkai, kuru plašumi atšķīrās no pārējās ielejas daļas, un pasteļkrāsas tajos likās maināmies un plūstam, kad pāri slīdēja lielu mākoņu ēnas.