Šī nodalījuma centrālais nervs bija maza, pussagruvusi būdiņa, ko apjoza mudžeklīga pliederu krūmu jaunaudze. Būdai visai švītīgā leņķī bija uztupusies sausserža parūka, gandrīz pilnīgi aizsedzot vienu no abiem logiem. Tādējādi būdas iekšiene vērtās tumša un drūma. Ārpusē pie būdas dižojās noplukuši plāksnīte ar uzmundrinošu uzrakstu "Miera osta". Iekārtojums ar savu pieticību atgādināja klosteri: trīs krēsli dažādās sabrukšanas stadijās, galds, kas grīļojās un dīžājās kā nervozs zirgs, kad vien uz tā kaut ko uzlika, un groteska, melna krāsns, sakņupusi vienā ēkas stūrī. Tā pikti pūta dūmus caur dzelzs restēm un diezgan ievērojamos daudzumos atvēma kvēlojošās ogles.
Šajā pustumšajā būcenī es sastapu divus kopējus, kas bija atbildīgi par visu nodalījumu. Džesijs bija nerunīgs tips ar sarkanu seju un caururbjošām, zilām acīm zem ērkuļainām baltām uzacīm, un ar tādu degunu, kura raupjums un krāsa atgādināja lielu zemeni. Savukārt Džo sejas krāsa bija brūna, viņam bija dzirkstošas, zilas acis un piesmakuši, aizrautīgi tīkama humora pilni smiekli. Kad abi bija tikuši galā ar brokastīm, ko bija pārtraukusi mana ierašanās, Džesijs kopā ar mani apstaigāja visu teritoriju, izrādīja dzīvniekus un paskaidroja manus pienākumus.