Viņam vēlreiz bija prieks redzēt, kā es palēcos gaisā kā pārbijies briedis, bet šoreiz, sev par apmierinājumu, arī izdevās novērot, kā es iz­metu no rokām spaini, paklupu pār to un smagi ieveļos īpaši krāšņā nātru pudurī. Vēlāk es atklāju, ka aukstais laiks ne tikai nav padarījis Albertu rāmu, bet gan iesvēlis viņā gluži baismu gražīgumu, - caurām dienām viņš slēpās aiz krūmiem un tad lēca virsū neko ļaunu nenojautušām vecām dāmām, kad tās gāja garām būrim. Domājams, ka šie vingrinājumi viņu sasil­dīja, kad sals knieba degunā.

Es turpināju lasīt Plīnija un Perčesa darbus par lauvām, to­mēr nu jau ar diskriminējošāku nostāju. Lēkādams Alberta uzbrukumu dēļ, es biju pavadījis drudžainu dienu un lasīdams atklāju, ka šo rakstnieku tēlotajiem lauvām piemīt itin maigs, mierinošs pasaku tēlu raksturs, kas tos padara daudz mīlamā- kus par īstajiem dzīvniekiem. Man īpaši patika lasīt ceļotāju aprakstītās tikšanās ar lauvām savvaļā, jo visi uzsvēra šo dzīv­nieku inteliģenci un patīkamo raksturu. Plīnijs atstāsta, kā Mentors Sirakūzietis[2] Sīrijā saticies ar lauvu, kas šķities viņam nevaldāmi pieķēries, lēkājis apkārt kā mundrs jēriņš un, izrā­dīdams dziļu pielūgsmi, sekojis pa pēdām. Visbeidzot Mentors atklājis, ka šo aizkustinošo pieķeršanos izraisījis liels ērkšķis dzīvnieka ķepā, no kura tas vēlējies tikt atbrīvots.