- Ko tu esi ieslodzījis garāžā? - vecākais brālis brokastojot noprasīja, nelaipni blenzdams uz mani.
Pirms vēl paguvu noliegt savu līdzdalību itin visā, kas notiek garāžā, māte nervozi metās man palīgā.
- Tur ir tikai pavisam mazītiņš briedltis, mīļais, - viņa paskaidroja. - Iedzer vēl mazliet tējas.
- Tas nepavisam neizklausās maziņš, - Larijs aizrādīja. - Troksnis drīzāk vedina domāt par mistera Ročestera sievu.
- Viņš ir tik rāms, - māte turpināja, - un tik ļoti mīl Džeriju.
- Jauki dzirdēt, ka vismaz kāds viņu mīl, - Larijs noteica. - Es vienīgi vēlos, lai tas sasodītais radījums turētos no manis pa gabalu. Dzīve ir gana grūta arī bez karibu ganāmpulkiem dārzā.
Tajā nedēļā es nebaudīju lielu piekrišanu. Mans marmosets rīta agrumā bija mēģinājis ielīst gultā pie Larija un, saņēmis noraidījumu, bija iekodis viņam ausī; manas žagatas izcēlušas no dobes veselu rindu tomātu, kurus tik rūpīgi bija iedēstījis mans otrais brālis Leslijs; turklāt viens no maniem zalkšiem bija izbēdzis, un māsa Margo ar griezīgiem spiedzieniem darīja zināmu, ka tas iekārtojies starp dīvāna spilveniem. Tādējādi es biju stingri apņēmies turēt Hortenziju labi tālu prom no ģimenes. Tomēr manām cerībām nebija lemts piepildīties.