Bija viena no tām retajām Anglijas vasaras dienām, kad patiešām spīd saule, un māte aizrautībā par šo fenomenu nolēma klāt tējas galdu mauriņā. Tāpēc, kad atgriezāmies no pastaigas pa golfa laukumiem, mūs ar Hortenziju sagaidīja aina, kas rādīja manu ģimeni, sasēdušos guļamkrēslos ap ratiņiem ar tējas traukiem, sviestmaizēm, plūmju kūku un lielām bļodām ar avenēm un krējumu. Strauji apmetis līkumu ap mājas stūri un ieraudzījis ģimeni šādi izvietojušos, es apjuku. To nevarēja teikt par Hortenziju, kas ar vienu acu uzmetienu novērtēja rāmo ainavu. Briedis nodomāja, ka starp viņu un garāžas drošo patvērumu novietojies iespējami bīstams četrriteņu briesmonis - tējas ratiņi. Viņš spēja darīt tikai vienu. Izgrūdis dobju kara blē- jienu, viņš nolieca galvu un, izrāvis pavadu man no rokām, metās uzbrukumā. Trāpījis ratiņiem pašā vidū, viņš ietrieca tajos ragus un izkaisīja tējas piederumus uz visām pusēm.
Mana ģimene neglābjami atradās gūstā, jo strauji pamest guļamkrēslus pat krīzes brīdī ir ārkārtīgi grūti vai pat neiespējami. Rezultātā māte applaucējās ar verdošu tēju, Margo tika nobārstīta ar gurķmaizītēm, bet Larijs un Leslijs vienādos daudzumos saņēma tieši sejā avenes ar krējumu.
- Tas nu bija pēdējais piliens! - Larijs rēca, trausdams nost no biksēm sašķaidītās avenes. - Dabū to sasodīto lopu prom no šejienes, vai dzirdi?