Darels . . . Džeralds Darels.
Žēlīgā debess! — vīrietis iesaucās, sākdams kaut ko atskārst. — Vai tikai jūs neesat tas apsēstais dzīvnieku ķērājs, par kuru valde mani brīdināja?
Šķiet, ka tas pats.
Bet, mīļais cilvēk, es jūs gaidīju ierodamies jau pirms divām dienām. Kur jūs bijāt-palicis?
Mēs būtu ieradušies šeit pirms divām dienām, ja mūsu mašīna nebūtu tik neatlaidīgi regulārās laika atstarpēs bojājusies.
Jā, šejienes kravas mašīnas bojājās sasodīti bieži, — viņš atzina, it kā uzticēdams man noslēpumu. — Vai gribat ko iedzert?
Ar lielāko prieku, — es dedzīgi atsaucos. — Vai drīkstu aicināt iekšā arī pārējos? Viņi gaida mašīnās.
Jā, jā, vediet tikai šurp. Protams. Visus pacienāšu.
Sirsnīgi pateicos, — es sacīju un pagriezos, lai ietu.
Namatēvs satvēra mani aiz rokas un pavilka atpakaļ. — Es negribu jūs aizskart, bet sakiet — varbūt man tikai no džina dzeršanas tā rādās —, vai jums vēders vienmēr tā kūļājas?
— Nē, — es mierīgi atbildēju. — Tas nemaz nav vēders. Man zem krekla ir mangusts.
Viņš mirkli noraudzījās manī ar stingu skatienu.
— Ļoti saprātīgs paskaidrojums, — viņš beidzot noteica.
Jā, — es atbildēju, — turklāt patiess.
Viņš nopūtās. — Patiesībā man ir gluži vienalga, ko jūs bāžat sev aiz krekla, ja tikai man tas nerādās no džina dzeršanas, — viņš nopietni sacīja. — Vediet šurp pārējos un ierausim pa mēriņam, pirms jūs dabūsiet ēst.