Tā mēs iebrukām Džona Hendersona mājā, un pāris dienu laikā bijām viņu padarījuši par nelaimīgāko namatēvu visā Āfrikas rietumu piekrastē. Ja cilvēks, kas mīl vientulību, uzņem savā mājā četrus svešiniekus, tad gan jāsaka, ka viņš rīkojas gaužām cildeni. Ja viņš turklāt nemīl dzīvniekus, pat izjūt lielu neuzticību pret jebkuru faunas pārstāvi, un tomēr dod pajumti četriem dzīvnieku ķērājiem, tad vispār trūkst vārdu, lai aprakstītu šādu varonību. Divdesmit četras stundas pēc mūsu ierašanās Džona verandā jau mājoja ne tikai mangusts, bet arī vāvere, bušbēbijs un divi pērtiķi.
Kamēr Džons pamazītēm mēģināja pierast pie tā, ka ikreiz, tiklīdz viņš iziet pa savas mājas durvīm, kājās metas pusaugu babuīns, es sūtīju ziņu apkārtnes medniekiem — saviem agrākajiem paziņām —, savācu viņus vienkop un pastāstīju, kādi dzīvnieki mūs interesē. Pēc tam atlika vienīgi gaidīt rezultātus. Tie nebija panākami uzreiz. Tad kādu dienu tūliņ pēc pusdienlaika pa aleju tuvojās vietējais mednieks, vārdā Ogastins; viņš bija tērpies sarkanzilā sarongā un, kā vienmēr, izskatījās Joti kārtīgs un lietišķs.