Viņu pavadīja pats lielākais rietumafrikānis, kādu man jel kad gadī­jies redzēt, — milzīgs drūma izskata tēvainis, kura augums sasniedza vismaz sešas pēdas un kura āda — atšķirībā no Ogastina zeltainā bronzas vizrriojuma — bija sodrēju melnumā. Viņš klumburoja blakus Ogas- tinam ar tik milzīgām kājām, ka es sākumā nodo­māju — viņš slimo ar elefantiāzi. Abi palika stāvam pie lieveņa kāpnēm, un, kamēr Ogastina seja atplauka līksmā smaidā, viņa pavadonis blenza uz mums ar tādu skatienu, it kā kulināros nolūkos klusībā aprēķinātu mūsu neto svaru.

Labrīt, ser, — Ogastins sveicināja, savilkdams savu spilgto sarongu stingrāk ap slaidajiem gurniem.

Labrīt, ser, — piebalsoja milzenis, un viņa balss nogranda kā tālīns pērkona dārds.

Labrīt . . . vai atnesāt zvērus? — es cerību pilnā balsī jautāju, kaut gan redzēju, ka viņiem nav līdzi ne­viena dzīvnieka.

Nē, ser, — Ogastins ar nožēlu atteica, — mēs nedabūt zvērus. Es atnākt paprasīt, lai masa aizdot mums virvi.

Virvi? Kam jums vajadzīga virve?

Mēs atrast lielu boa, ser, mežā. Bet mēs nevarēt to bez virvi saķert, ser.

Bobs, kura specialitāte bija reptiļi, salēcās.

Boa? — viņš satraukts iesaucās. — Ko viņš ar to grib teikt — boa?

Viņi domā pitonu, — es paskaidroju.

Viena no lielākajām nelādzībām iezemiešu anglis­kajā žargonā no dabaszinātnieka aspekta ir nepareizie nosaukumi, kādos viņi dēvē daudzus dzīvniekus.