Pito­nus iezemieši sauc par boa, leopardus par tīģeriem, un tā joprojām. Boba acīs iezibējās fanātiķa kaisle. Kopš mēs Sauthemptonā uzkāpām uz kuģa, viņš runāja gan­drīz vienīgi par pitoniem, un es zināju, ka Bobs neju­tīsies laimīgs, iekams nebūs pievienojis mūsu kolek­cijai vienu no šiem rāpuļiem.

Kur tas atrodas? — viņš jautāja, nespēdams ap­slēpt satraukumu balsi.

Tur mežā, — Ogastins atbildēja, nenoteikti pavē- zēdams roku lokā, kas aptvēra mežu aptuveni piecsimt jūdžu ietvaros. — Tas ir alā apakš zemes.

Liels? — es apvaicājos.

Vā! Liels? — Ogastins iesaucās. — Briesmīgi liels.

Tik liels, — ierunājās milzis, uzsizdams sev pa gurnu, kas bija krietna vērša gurna vērts.

Mēs staigāt pa mežu no paša rīts, ser, — pa­skaidroja Ogastins. — Tad mēs ieraudzīt boa. Mēs skriet žigli, žigli, bet nelaimēt noķert. Tā čūska ir pā­rāk stiprs. Tā ieskriet alā apakš zemes, un mums nav virves, mēs nevarēt noķert.

Vai atstājāt kādu, lai uzmana alu? — es apjau­tājos. — Lai čūska nevar aizbēgt mežā?

Jā, ser, mēs tur atstāt divus vīrus.

Pagriezos pret Bobu.

Redzi, kā tev laimējas: īsts savvaļas pitons sa­gūstīts alā. Vai iesim un lūkosim to notvert?

Žēlīgais dievs, protams! Ejam tūliņ un ķeram ciet! — Bobs iesaucās.

Pievērsos Ogastinam. — Mēs aiziesim čūsku apska­tīt, Ogastin, ja?