Jā, ser.
Tu pagaidi mazu brītiņu, un mēs tūliņ iesim. Paņemsim tikai virvi un ķeramo tīklu.
Kamēr Bobs aizsteidzās uz mūsu bagāžas kaudzi, lai no tās izraktu virvi un tīklus, es piepildīju dažas pudeles ar ūdeni un sameklēju mūsu dzīvnieku kopēju Benu, kurš tupēja pie virtuves durvīm, amizēdamies ar kādu kārdinoši burvīgu jaunkundzi.
Ben, liec nu šo nelaimīgo jaunavu mierā un sagatavojies. Mēs iesim uz mežu gūstīt boa.
Jā, ser, — Bens atteica, negribīgi pamezdams savu draudzeni. — Kur tā boa ir, ser?
Ogastins saka, ka esot ielīdusi alā. Tādēļ man esi vajadzīgs tu. Ja ala būs par šauru misteram Gol- dingam vai man, tad tur iekšā būs jālien tev un jāsaķer boa.
Man, ser? — Bens pārjautāja.
Jā, tev. Vienam pašam.
Lai iet! — viņš atteica ar filozofa vīpsnu. — Man nav bail, ser.
Tu melo, — es sacīju. — Tu pats labi zini, ka esi nobijies kā diegs.
Man nudien nav bail, ser, — Bens pašapzinīgi noteica. — Vai es masa nekad nestāstīt, kā es nogalināju meža govi?
Stāstīji jau, stāstīji pa divi lāgi, un.es tomēr tev neticu. Tagad ej pie mistera Goldinga un paņem virves un ķeramos tīklus. Žigli!
Lai sasniegtu vietu, kur gaidīja mūsu zvērs, vajadzēja noiet lejā pa kalnu un pārcelties pār upi laivā, lielā banānveida kanoe, kas šķita būvēta pirms kādiem trīssimt gadiem un pa šo laiku lēnām gājusi pretī sairumam.