Pie airiem sēdēja ļoti vecs vīrs, kas izskatījās tā, it kā viņu tūdaļ ķers sirdstrieka; viņam līdzās mazs puišelis, kura pienākums bija smelt ārā no laivas ūdeni. Tā nebija vienlīdzīga cīņa, jo zēna rīcībā bija vienīgi sarūsējusi konservu bundža, bet laivas malas — cau­ras kā siets. Braucējs visu laiku, līdz nokļuva pretējā krastā, neizbēgami dabūja mirkt apmēram sešas collas dziļā ūdenī.

Kad mēs ar visu savu bagāžu nonācām pie granīta klintī izcirstajiem, ūdens nogludinātajiem pakāpieniem, kas kalpoja par laivu piestātni, ieraudzījām, ka laiva atrodas pretējā krastā, un, kamēr Bens, Ogastins un milzīgais afrikānis (mēs viņu bijām nokristījuši par Gargantuā) pacēla balsi un dimdoši sauca laivinie­kam, lai brauc šurp, cik ātri vien māk, mēs ar Bobu apsēdāmies ēnā un vērojām, kā Mamfes ļaudis peldējās un velējās lejā, upes brūnajos ūdeņos.

Mazi puišeļi bariem spiegdami lēca no klintīm ūdenī ka plunkšķēja vien un tad atkal strauji iznira virspusē. Viņu plaukstas un kāju pēdas margoja kā sārti glie­mežvāki, bet ķermeņi izskatījās kā spoža, brūna šoko­lāde. Meitenes, kas bija kautrīgākas, gāja peldēties ar visiem sarongiem, taču, kad tās iznira, ūdens bija pie­placinājis drānu viņām pie augumiem tik cieši, ka tikpat nekas nepalika apslēpts. Kāds mazs ķipars, kuram ne­varēja būt vairāk par gadiņiem pieciem vai sešiem, pie­sardzīgi, sasprindzinājumā mēli izkāris, kāpa lejup pa klinti, nesdams uz galvas milzīgu ūdens krūzi. No­