nācis krastā, viņš neapstājās, lai noceltu krūzi no galvas vai ari novilktu sarongu. Viņš brida upē iekša un lēnam, bet enerģiski soļoja tālāk, līdz pilnīgi pazuda; vienīgi krūze noslēpumaini slīdēja uz priekšu pa ūdens virsu. Beidzot nozuda arī tā. Pēc mirkļa krūze atkal parādījās. Tagad tā virzījās uz krasta pusi, un pēdīgi zem krūzes iznira arī zēna galva. Viņš sirsnīgi nosprauslājās, lai izelpotu gaisu no plaušām, tad nopietni soļoja uz krastu, nesdams uz galvas līdz malām pilno krūzi. Sasniedzis ūdens malu, zēns uzmanīgi nostatīja krūzi uz akmens un tad, joprojām sarongu nenovilcis, atgriezās atpakaļ ūdenī. No kādas slēptas ieloces savā apģērbā viņš izvilka mazu ziepju gabaliņu un ļoti apzinīgi sāka berzēties no galvas līdz kājām, laizdams ziepes arī pār sarongu. Kad mazais bija rūpīgi ieziepējies un izskatījās pēc maza rožsārta sniegavīriņa, viņš panira zem ūdens, lai putas noskalotu, tad izbrida krastā, atkal uzcēla krūzi uz galvas, uzrāpās pa klints nokāri augšā un pazuda. Tas bija lielisks piemērs Āfrikas variantam par tematu «Laiks un kustība».
Nupat bija piebraukusi arī laiva, un Bens un Ogastins dedzīgi sāka kaulēties ar tās vecīgo īpašnieku. Viņi negribēja celties pāri upei tieši, bet prasīja, lai vecais mūs aizved pusjūdzi tālāk pret straumi līdz kādam lielam sēklim. Tas mums ietaupītu apmēram jūdzi gājiena gar krastu, lai sasniegtu taku, kas ved uz mežu. Taču večuks nezin kādēļ šķita tiepjamies pretī.