Kas viņam vainas, Ben? — es vaicāju.
Ek! — nikni atsaucās Bens. — Tas vīrs muļķis, ser, negrib vest mūs pa upi uz augšu.
Kādēļ tu nevēlies, draugs? — es apvaicājos večukam. — Ja tu mūs aizvedīsi, es tev samaksāšu vairāk un vēl kaut ko uzdāvināšu.
Masa, — vecais noteikti atbildēja, — laiva nav mana. Un, ja es to pazaudēt, es vairs nevarēt pelnīt… man nebūt ko ēst manam vēderam … man nebūt neviens, neviens penijs.
Bet kāpēc lai tu pazaudētu laivu? — es izbrīnījies jautāju, jo labi pazinu šo upes nogabalu un zināju, ka te nebija ne atvaru, ne zemūdens straumju.
Ipopo, masa, — vecais vīrs paskaidroja.
Es lūkojos uz laivinieku, nesaprazdams, ko viņš melš.
Ipopo varbūt bija kāds bīstams vietējais juju, par kuru līdz šim nebiju dzirdējis?
Sis ipopo, — es piesardzīgi klaušināju, — kur tad tas dzīvo?
Vai! Masa nekad to neredzēt? — vecais vīrs izbrīnījies jautāja. — Tur — tur ūdenī, tuvu pie apriņķa priekšnieka mājas. . . Tads liels, tads kā motors — oho! — tāds briesmīgi stiprs.
Par ko viņš runā? — Bobs pilnīgā neizpratnē vaicāja.
Un pēkšņi man atausa gaisma. — Viņš runā par hi- popotamu ganāmpulku upē lejpus apriņķa priekšnieka majas, — es paskaidroju, — bet viņš lieto tik jaunu saīsinājumu, ka es pats uz mirkli apstulbu.