Vai viņš domā, ka tie ir tik bīstami?
Laikam gan, kaut nevaru iedomāties, kādēļ. Kad pēdējo reizi biju šeit, tie bija ļoti rāmi.
Cerēsim, ka tie joprojām ir rāmi, — piebilda Bobs.
Es atkal pagriezos pret večuku. — Paklausies, draugs. Ja tu mūs aizvedīsi pa upi uz augšu, es tev maksāšu sešus šiliņus un uzdāvināšu cigareti, nu? Un, ja reiz šis ipopo salauzīs tavu laivu, es samaksāšu, lai tu vari nopirkt jaunu, dzirdi?
Es dzirdēt, ser.
Vai esi ar mieru?
Es ar mieru, ser, — atbildēja vecais vīrs, vēl joprojām cīnīdamies ar šaubām. Mēs lēnītēm braucām pa upi uz augšu, tupēdami laivas dibenā puscollu dziļā ūdenī.
Man šķiet, tie nevar būt sevišķi bīstami, — ierunājās Bobs, nevērīgi vilkdams roku pa ūdeni.
Kad es biju šeit pēdējo reizi, piebraucu tiem laivā klāt līdz trīsdesmit pēdām un nofotografēju tos, — es sacīju.
Sie ipopo tagad niknāki, — nesmalkjūtīgi iejaucās Bens. — Pirms divi mēneši viņi nogalināja trīs vīrus un salauza divas laivas.
Tas skan ļoti nomierinoši, — Bobs noteica.
Mums priekšā no brūnā ūdens daudzās vietās pacēlās klinšu izciļņi. Jebkurā citā reizē tie tiešām būtu arī izskatījušies pēc klinšu ciļņiem, taču tagad ikviens no licm atgādināja hipo galvu, viltīga, ļauna hipo galvu, kurš pats noslēpies tumšajos ūdeņos un gaida mūs piebraucam tuvāk.