Bens — acīmredzot atcerēdamies le­ģendu par savu drosmi, tiekoties ar meža govi — lū­koja pat uzsvilpot, bet mēģinājums iznāca gaužām ne­varīgs, un es pamanīju, ka viņš bailīgi pētī ūdens klaju mums priekša. Galu gala tādam hipo, kas pasācis uz­brukt laivām, tas iepatīkas, tāpat kā cilvēkēdājam tī­ģerim, un viņš visiem spēkiem centīsies tīrā sporta pēc sagādāt cilvēkiem nepatikšanas, bet mani nebūt nevili­nāja divkauja ar pustonnas smagu zvēru divdesmit pēdu dziļā, duļķainā ūdenī.

Vecais vīrs, kā vēroju, vadīja mūsu laivu gar pašu krastmalu, manevrēdams tā, lai mēs, cik vien iespē­jams, turētos seklumā. Krasts bija kraujš, taču tur bija daudz zālēm apaugušu izciļņu, pret kuriem varētu at­sperties, ja vajadzētu glābties, jo klintis bija rievainas, atgādināja nekārtīgās kaudzēs samestus žurnālus. Koki, kas auga klinšu virsotnēs, stiepa savus zarus pāri ūde­nim, mēs peldējām kā pa ēnainu tuneli, izbiedēdami brīžiem kādu zivju dzeni, kas aizzibēja mūsu laivai pa priekšu kā dzīva, zila asteszvaigzne, vai arī kādu meln­baltu tārtiņu, kurš aizlaidās pret straumi, muļķīgi ķiķi­not savā nodabā un kājām skarot ūdeni; gar knābi abās pusēs tam plīvoja garas, dzeltenas ūsas.